Uzreiz sākšu ar to, ka šī ir mūsu personiskā pieredze un bērniņi atšķiras, tāpēc vislabāk konsultēties ar mazuļa pediatru par ēšanām, neēšanām utt.

Ēsana pie mums ir atnākusi pamazām un tā ir kutinājusi manus nervus jau no Hannas pirmās dzīves dienas. Sākot ar to, ka pirmajos mēnešos likās, ka man nepietiek piens. Tā bija baigi smagā sajūta, kad šķita ka nevaru pabarot savu mazulīti. Jau tā grūtajā ceturtajā trimestrī šī apziņa mani grūda vēl dziļākā bedrē. Protams, ka tas viss tiešām bija tikai galvā. Piens pietika, Hanna attīstijās un auga normas robežās. Tad nu gaidīju piebarošanu kā Ziemassvētkus.

Sāku Hannas piebarošanu ar dārzeņiem - kā jau grāmatās rakstīts. Mēģinājums nr.1 ap/pēc 4 mēnešiem - biezenīši tādi un biezenīši šitādi tika pagatavoti un piedāvāti. Mazajai tie īsti neinteresēja. Likās ka pie vainas karotes, tādēļ iegādājos daudz un dažādas. Varu jums pateikt priekšā - karotes nebija vainīgas. Tā nu kaut ko knakstijāmies, bet puncī īsti nekas nekrita iekšā. 

Mēģinājums nr.2 ap 6 mēnešiem sākām visu no sākuma. Šoreiz biju izlasījusi apmēram visu internetu un tajā skaitā arī grāmatu par bērnu vadītu ēšanu. Nebiju domājusi, ka šis būs veids kā mans mazulis ēdīs, bet kā jau ar daudzām lietām - domas mainijās. Turklāt ļoti krasi. Izlasot  BVĒ grāmatu nonācu pie nodaļas kas visticamāk vecākus uztrauc viss vairāk - bērna aizrīšānās. Tur ļoti smalki ir aprakstīts kā rīkoties un, kā atšķirt aizrīšanos no vienkāršas ēdiena žļembāšanas un "krekšķināšanas" nogaršojot nepazīstamas vai savādas konsistences pārtiku. 

Sāku piedāvāt nevis biezeņus, bet gan novārītus vai tvaicētus dārzeņu vai augļu gabaliņus. Mēģināju atrast vismaz kādu lietu kas Hannai garšotu. 

Šī pieeja  bija daudz veiksmīgāka. Pētot priekšā noliktos produktus, kaut kas nonāca arī mutē. Tā nu pamazām viņa sāka kaut ko nogaršot. Vasarā ēda ogas un jogurtu, tad pēc nedēļas tos meta pa gaisu un pat nepieskārās. Dažreiz risotto bija lielākā laime un viss nonāca puncī, bet citreiz viss tika uzmests sunim uz muguras. 

Un tā katra diena man bija izaicinājums. Dažkārt arī  pašai gribējās mest pret sienu sagatavoto ēdienu, jo mazā vienkārši pagrieza galvu un nēēda vai arī tikai ķēpājās ar rokām.

Līdz gada vecumam Hannai nebija neviena stabila ēdienreize. Dažreiz ēda, dažreiz neēda. Un tu izstiepies vai saraujies! Līdz gada vecumam paļāvos uz to, ka Hanna pati zināja kas viņai vajadzīgs, tomēr man bija un ir ļoti grūti sagremot to, ka mums iedalītajam mazajam cilvēkam neinteresē ēdiens. 

Atzīšos ka mēģināju viņu barot pat ar ieslēgtu multeni - tas strādāja 3 reizes un pēc tam atkal neēda. Nomainījām barošanas krēsliņu. Likām pie galda, ēdām kopā, atsevišķi, visi no viena šķīvja. Visu izmēģinājām. Sapratu, ka vienkārši jāatlaiž saspringums kurš valda manī, apkārtējo radītās spriedzes dēļ.  Jo vairāk centos viņai kaut ko iebarot, jo mazāk viņai tas interesē.  

BET beidzot notika brīnums. Hanna 1 gada un 1 mēneša vecumā  mazliet  ir sākusi ēst! Viņai garšo maltās gaļas mērce, pelmeņi un rīsu putra. Garšo plānās pankūkas, dažreiz ogas un saputots, silts piens. Šobrīd vienkārši improvizējam - dažreiz Hanna ēd pati, citreiz grib lai viņu pabaro. Ļaujos, jo citādāk prasās iedzert nervu zāles. 

Ņemot vērā augstāk aprakstītos notikumus, es viņai piedāvāju visu ko viņa grib nogaršot. Nu jau pēc gada viņa ēd to pašu ko mēs ar vīru. Izņemot saldumus. Tāpēc receptes ar ko dalīšos būs īstas, ātri pagatavojamas un tādas kas pārsvarā der visai ģimenei.